Blogs

Sirds brīži, kad saproti, ka dari to, ko mīli un mīli to, ko dari

Mazliet nekaunīga, drosmīga, mēdz apcelt savus kolēģus, bet ne tajā sliktākajā nozīmē! Ļoooti, ļoooti godīga un vienmēr saka visu, ko domā, Dr. Nagliņa kā krievu valodā saka – „naglaja” – jeb nekaunīgā. Kādēļ tāda? Tādēļ, ka īstā dzīvē esmu ļoti līdzīga savam Dr. Klauna tēlam.

Kādēļ projekts Dr. Klauns un kādēļ es esmu tur, kur esmu? Ziniet, tas KĀDĒĻ nāca ļoti ilgi, veselus trīs gadus kopš darbojos. Līdz tam bija vienkārši sajūta, ka vajag, bet „kādēļ vajag?” pie manis  vēl nebija atnācis.

Sākās viss ar to, ka Facebook laika logā ieraudzīju ziņu, ka tiek meklēti jauni Dakteri Klauni, es nezinu, kas mani stūma un grūda, ticu augstākiem spēkiem, iespējams tie bija viņi, nebija divu domu un aizpildīju anketu, kura nebija tā īsākā, tikpat ātri tiku uz pirmajām pārrunām ar Dr. Klaunu vadību, tālāk jau pārrunas ar psihologu, kurš izvērtēja vai esmu piemērota darbam slimnīcā un darbam dažādos apstākļos, tālāk jau blīkšķ blākšķ mācības vairāk kā pus gada garuma, prakse slimnīcā kopā ar izrēlas dr. Klaunu Nimrodu un Valmieras kolēģiem Ivitu jeb Dr.Tūtu. Un te nu es stāvu pirmo reizi slimnīcā… Ne mazākās baiļu sajūtas vai uztraukuma, no šīs sajūtas nobijos, jo ka par autovadītāju saka,  ja Tu uztraucies pie stūres, tas nozīmē, ka Tu kontrolē situāciju un esi atbildīgs braucējs, ja neuztraucies un vienkārši brauc, tad Tev pa lielam vienalga. Bet nē, ar mani tā nebija, man nebija vienalga, es sevī izjutu tik lielu vēlmi iet izzināt visu.  Man ļoti noveicās, slimnīcas, kurās darbojos ir Vidzemes slimnīca Valmierā, un reizēm apciemoju arī Cēsu klīniku, es tiku uzņemta ar atplestām rokām, smaidīgas dakteru sejas, atbalsts no kolēģiem man ļoti daudz nozīmēja, visā procesā ieejot.

Ir pagājuši trīs gadi un es zinu kādēļ es esmu šeit, iespējams tas, ka pati esmu divu bērnu mamma, man vairāk palīdz izprast bērnus un viņu vecākus.

 

Es dodos ne tikai uz bērnu nodaļu, es dodos arī uz jaundzimušo paletatīvās aprūpes nodaļu, uz rehabilitācijas nodaļu, ķirurģijas nodaļu un arī pie senioriem uz insulta vienību, jo bieži vien tam vecam cilvēkam daudz, daudz vairāk mūs vajag kā tam mazajam bērnam. Lūk, šeit arī sakas stāsts, kādēļ es esmu šeit.

Reiz, aizejot uz insulta vienību pie sirmgalvjiem, gultā gulēja kundze, kas insulta rezultātā vairs nespēja parunāt, ja Jūs zinātu, kādas bija viņas acis, skumjas, bet tai pašā laikā priecīgas, ka es esmu blakus, ka es turu viņas roku, ka es uzdziedu klusām kādu īstenu latvju dziesmu, šeit ir stāsts par līdzās būšanu, jo bērniem bieži vien līdzās ir vecāki, bet sirmgalvjiem reizēm blakus nav neviena. Pēc šīs dāmas, es mājās devos un raudāju, jo mūsu valstī tik bieži ir tā, kā ir, jo šiem cilvēkiem vajag tik ļoti maz, lai viņa sirds atplauktu smaida pat tad, ja viņš to nevar izteikt, bet acīs ir nolasāms viss.

Reiz bērnu nodaļā puisis ap 11 gadiem, viens pats, bez vecākiem, svešā vidē, apkārt viss svešs, dakterītes un māsiņas halātiņos, tikko ievietots nodaļā, nobijies, augsta temperatūra, māsiņa sauc, lai nāku palīgā, protams eju, taisās ievietot katetru rociņā, puisis cenšas būt tik drosmīgs, bet asaras birst un roku negrib ne pa kam dot medmāsai. Es satvēru viņa roku un saku – uzticies man, ja sāp spied manu roku, protams, caur asarām izdarījām, bet pēc tam viņš apķērās man ap kaklu un vienkārši klusēja, tā viņš man pateica paldies, neko nesakot, ar savu rīcību, arī viņam bija vajadzīga šī līdzās būšana.

Tāpat ir ar mazu bērnu mammām, kam ir pirmie bērniņi, vēl maziņi, nonāk slimnīcas vidē, mammas nobijušās, nezina, kas būs, kas kaiš viņu bērniņiem. Mazie jūt mammas, raud mazais un raud mamma, tā nu mēs mierinām mammu un nomierinās bērns, reizēm paauklējam mazos, lai mamma var aiziet līdz kafijas automātam pēc kafijas un tā 5 minūšu gājiena laikā izbauda brīdi, tā teikt attiet.

Acīm redzot mana dzīves misija ir palīdzēt citiem, un es noteikti par to nesūdzos, es jūtos labi tajā, protams, es arī nogurstu, bet es restartējos un eju uz priekšuu, jo ja nebūtu tādu kā mēs, smaidu būtu mazāk.


Mēs noteikti neesam “cirka” klauni, mēs esam tie, kas IR LĪDZĀS gan priekos, gan bēdās, gan lieliem, gan maziem, gan jaundzimušiem, gan sirmām māmuļām un visiem citiem.

Mēs esam tie, kas uzklausa.
Mēs esam tie, ar kuriem kopā var paklusēt.
Mēs esam tie, ar kuriem kopā brīnīties.
Mēs esam tie, kas kopā smejas un arī raud.
Mēs esam tie, kas patur roku, kad ir mazliet bail.
Mēs esam tie, kas kopā spēlējas un dara blēņas.
Mēs esam tie, kas smaida, kad dzird “un no kuras nodaļas Jūs? ”

Mēs dodamies ciemos uz bērnu nodaļu, uz jaundzimušo nodaļu, uz terapijas nodaļu, uz rehabilitācijas nodaļu, uz ķirurģijas nodaļu, uz insulta vienību, uz uzņemšanu un daudz kur citur, jo mēs zinām, ka mūs gaida.

Mēs esam draugi un kolēģi īstiem, lieliskiem dakteriem, medmāsām, ārstu palīgiem un citam slimnīcas personālam.

Ir brīži, kuros pārslēdzamies arī cilvēka režīmā, jo tā vajag un reizēm tā ir labāk, lai palīdzētu un būtu kopā.

Tas nav viegli, bet nav arī grūti, tas ir svētīgi. Labais vairo labo!

Liene Nagle jeb Dr. Nagliņa

coloring.cool