Šorīt pamosties ir grūtāk… Priekšā gara, ar darbiem piepildīta diena. Ceļos, veļos un dodos pretīm saulei ar savu velosipēdu. Šodien ceļš ved uz Bērnu Klīnisko Universitātes slimnīcu, būšu Dakteris Klauns. Reizēm prātā iezogas domas – kādēļ es eju un daru… Mana šodienas atbilde ir: es varu palīdzēt, tādēļ es gribu dalīties ar enerģiju un savām zināšanām. Šis darbs man patīk, izdodas un es dodot labo, saņemu labo.

Brauciens uz slimnīcu ir apmēram 40 minūtes ilgs, pa ceļam var gan sauli noķert, gan samāties ar paziņām, gan vērot skaisto Rīgas panorāmu un apstāties, lai lasītu kastaņus.

Ar kolēģi satiekamies ģērbtuvē un sirsnīgi apkampjamies. Kāda šodien būs darba maiņa? Pārģērbjamies, sapucējamies, uzliekam degunus un esam gatavas doties slimnīcas dzīlēs.

Staigājot pa slimnīcas pustukšajiem gaiteņiem, lai tiktu uz nodaļām, satiekam daudz cilvēkus ar kuriem sirsnīgi sveicinamies, kolēģe katram paklanās. Ārā ir silts, mīļā saule žilbina, bet prātā šodien Ziemassvētki, nu ko… – tad lai visiem skaisti svētki! Nomainu savu parasto “Labrīt!” pantiņu uz “Priecīgus Ziemassvētkus!”, – varam un vajag dzīvi svinēt katru dienu.

Šodien darba solī līdzi man ir uzticamā ukulele, kalimba, burbuļi un daži baloni. Staigājam vienā solī, darbojamies ar bērniem, uztrauktajiem vecākiem, līdznācējiem, sadarbojamies profesionālajām medmāsām un ārstiem. Šodien ik uz soļa atskan smiekli, tas silda manu sirdi. Ne visur ir pozitīva gaisotne, bet tas arī ir iemesls man te atrasties un iepriecināt, palīdzēt citiem saprast apkārtējo pasauli. Lai gan dažas piezīmes kāds cits varētu uztvert aizvainojoši, es tām nepievēršu lielu uzmanību, jo tas jau nav veltīts tieši man, bet gan uztraukta cilvēka vārdi, kas stresa apstākļos izskan nepareizi salikti kopā. Cenšos situāciju vērst par labu un gaisotni telpā vest atpakaļ uz visiem tik vajadzīgo pozitīvo ceļu.

Šodien Neatliekamās Medicīniskās Palīdzības (NMP) telpās strādā mani iemīļotie dakteri un fantastiskās, jokus saprotošās medmāsas. Kad darbiņa nav tik daudz, tad viņi ierauga mani, smaidot nāk samīļoties un aši apspriesties par to, kādēļ kāds brītiņš pagājis, kopš pēdējo reizi tikāmies… Nedaudz pajokojam par dzīvi un nedienām. Daktere lūdz, lai pie viņas atgriežamies darba maiņas beigās, jo esot gaidāms pacients, kuram noteikti noderēs satikt Dakterus Klaunus. Ar šo dakteri man nez kāpēc ir izveidojies īpašs kontakts. Ja nav darba, tad vienmēr ir interesantas sarunas un varam runāt par dažādām tēmām. Daktere vienmēr apjautājas, kas jauns un noteikti grib uzzināt, kad man būs nākamais koncerts, jo šoreiz tiešām gribētu tikt. Gan jau kādreiz arī atnāks. Labs nāk ar gaidīšanu.

Pacienti  NMP šodien ir dažādi. Ir dažs, kam daudz traumu un uztraukums milzīgs par to, ko tad mamma teiks, bet es mierinot saku – māmiņa būs laimīga, ka mazais ir dzīvs un veselību dakteri slimnīcā salabos. Ir daži, kas kaut ko salauzuši skrienot pa dzīvi, kādam sāp galva, vai puncis, cits ar asfaltu sadraudzējies – traumas un slimības ir visdažādākās. Viens raud, cits klusē, kāds beidzot ir iemidzis. Visi atrodamies vienā lielā telpā, un es jūtu, ka spēju palīdzēt ikvienam ar savu klātbūtni. Šī ir tikai viena telpa. Iedomājies tikai – cik daudz dvēselītes vēl atrodas šajā slimnīcā, jādodas tālāk, mans darbiņš NMP ir padarīts. Jāliek aiz auss vēlāk atnākt atpakaļ pie īpašā pacienta.

Tālāk dodamies uz nodaļu, kurā atrodas bērni visos vecumos. Veselības problēmas ir uz vienu virzienu, bet tāpat – katram savas. Satieku jau senus draugus un iepazīstos ar jauniem. Vienā palātā satieku skaistu, jaunu dāmu, kura pilda mājasdarbus un skumst, ka nevar būt skolā. Sākam runāt par dzīvi, mācībām, viņas vēlmēm dzīvē. Nokļūstam līdz faktam, ka dāma gribētu būt medmāsa, bet, ja neizdosies, tad kļūs par dziedātāju. Mana apburošā klaunu kolēģe nodod mani, atklājot patiesību, ka es esmu dziedātāja, tad nu neatliek nekas cits kā iepriecināt jauno draudzeni ar dziesmu. Beigās dziedam kopā.

Citā palātā ir četri puiši, kas, mums ienākot palātā, katrs sēž savā elektroniskajā ierīcē. Sākam jokoties, darboties un nepaiet ne simts sekundes, kad visi esam vienojušies vienā kopējā spēlē. Paiet kāds laiciņš… mēs jūtam, ka mums laiks doties, puiši pat īsti nejūt mūs aizejam, jo aizrāvušies ar kopīgām sarunām un nu istabā ir četri draugi, kas var aprunāties un smieties kopā.

Dzirdu, ka procedūru kabinetā kāds asi izpauž savu viedokli, skaļi blaujot un raudot. Esmu tepat blakus un gribu palīdzēt. Pabāžu galvu procedūru telpā ar jautājošu skatienu, vai, lūdzu, drīkstu palīdzēt un ienākt telpā, vēršos pie medmāsas. Tā apstiprinoši pamāj ar galvu, lai nāku iekšā. Skatos pacients ir kādus trīs gadus vecs bērns, kuru biedē procedūra un ir bail no pasaules. Mamma stāv blakus un no ārpuses rāda, ka ir stipra, bet acis parāda, ka viņai grūti skatīties, kā bērniņam palīdz, bet viņa ir gudra, saprot, ka procedūra ir nepieciešama un  ir jāizdara, viņa braši turas. Es paņemu savu ukuleli un lēni sāku strinkšķināt noteiktus akordus. Raudāšana uz sekundēm divām apklust, bērns ir pagriezis savas acis pret mani un skatās, kas tad tur nāk. Turpinu spēlēt, sekundes 30 bērns klausās, tad adata iedur un roka lido pa gaisu, atkal ir jāraud. Nomainu spēlēšanas veidu un atgūstu uzmanību. Bērns atslābinās un atkal vēro mani. Spēlēju, jūtu, ka uzmanība tūlīt pāries pie ārsta, es aši ķeru mirkli un pie ukuleles spēles pievienoju savu balsi, dziedu uz nenoteiktām frāzēm, bērns ir apburts, mātei acis platas, ka es varu palīdzēt. Jau kādu brītiņu man aiz muguras stāv klaunu kolēģe un gaida brīdi, kad lekt iekšā. Kad esmu sākusi dziedāt, bērna sejā pamanu nelielu smaidu, kas vijas ar izbrīnu. Pa to laiku procedūra ir jau procesā, dakteri var mierīgāk darboties – tak bērna skatiens un uzmanība ir vērsta uz mani. Klaunu kolēģe paņem ziepju burbuļus un pavisam uzmanīgi ar tiem sāk piepildīt telpu ap mani. Kā burbulis sprāgst, tā es izdvešu citu skaņu. Procedūra ir galā, rociņa sabintēta, asaras beigušās, sejiņu rotā smaids. Mamma runā ar dakteri un mazais jau spridzina burbuļus. Kādu brīdi vēl pavadam kopā, arī atpakaļ uz palātu aizejam reizē. Iepazīstamies ar visiem plīša draudziņiem… Pēc brītiņa jau varam doties. Bērns zina, ka ir drošībā, mammai ir mierīga sirds. Kaut nedaudz prieka piepilda šīs palātas četras sienas.

Katrā palātā atklājas kas jauns, kopā varam smieties, raudāt, priecāties, ceļot domu pasaulē, dusmoties, darīt jebko – kas nu kuram bērnam, vai vecākam šajā brīdī ir nepieciešams. Esam apčubinājušas visus nodaļas iemītniekus – bērnus, vecakus un darbiniekus. Visiem noder deva prieka.  Laiks doties tālāk.

Mans darbs mani ved atpakaļ pa gaiteņiem, kuros atrodas citi pacienti, kas dažkārt ir nobijušies, citreiz nogarlaikojušies no ilgās gaidīšanas. Pa ceļam sanāk izstāstīt daudz joku, uzzināt, ko bērni gribētu saņemt Ziemassvētkos. Kas zin, varbūt tas vecītis dzird un ja skolā būs labas atzīmes, tad atnesīs to, ko sirsniņa kāro vairāk. Satieku arī jau pa dienu sarunāto pacientu, mums kopā iet labi. Iepazīšanās bija nedaudz bailīga, bet procedūras beigās jau esam draudzīgi un piepildam telpu ar smiekliem.

Ar mīļo dakteru klaunu kolēģi dodamies uz ģērbtuvi… Šodienas darbiņš ir galā, un priekšā vēl gara diena, kas piepildīta ar citām aktivitātēm. Ģērbjoties izrunājam to, kā mums gāja, kas patika, nepatika otra darbībā, kurš no bērniem palika prātā. Kad esam parunājušas un gatavas doties, tad vēl pavadām viena otru līdz slimnīcas vārtiem.

Esmu noderīga, es varu palīdzēt, es daru. Darba vēl ir daudz, bet šodien esmu padarījusi visu, ko spēju. Tas, ko pavisam noteikti zinu – es būšu atpakaļ pavisam drīz.

Raksta autors – Katrīna Dimanta